(1894)*

§ 1.

Šāds jautājums ir nepieciešams, jo visa veida domāšana ir kaut kāda veida zīmju interpretēšana. Bet tas ir arī ļoti sarežģīts jautājums, kas prasa dziļu apceri.(1)

Jāizšķir trīs dažādi prāta stāvokļi. Vispirms iedomāsimies aizsapņojušos cilvēku. Pieņemsim, ka viņš nedomā ne par ko citu kā vienīgi par sarkanu krāsu. Viņš pat nedomā par to, nejautā un neatbild uz jautājumiem par to, nekonstatē, ka tā viņam patīk, bet vienkārši vēro to savā iztēlē. Iespējams, kad sarkanā krāsa viņam apniks, viņš to nomainīs pret kādu citu, piemēram, tirkīza zilu vai rožainu toni, bet tā būs tikai nepiespiesta iztēles rotaļa bez kāda iemesla. Tas aptuveni ataino stāvokli, kad prātā kaut kas pastāv nepiespiesti un bez iemesla; to sauc par jušanu. Izņemot pusnomoda brīžus, neviens neatrodas tīras un vienkāršas jušanas stāvoklī. Kad esam nomodā, prātā kaut kas ir klātesošs, un tas, kas tajā ir klātesošs nesaistīti ar piespiešanu un iemeslu, ir jušana (feeling).

Nekas nespēj ārzemnieku pārsteigt vairāk kā ekstrēmā brīvība, ko mēs izbaudām šajā valstī, nododot publikai jebkādu informāciju pēc savas patikas un brīvi kritizējot jebkuru karaļa vai ministru rīcību. Ja valdība izlemj par labu karam, tiek apgalvots, ka viņi vai nu tīši, vai netīši neņem vērā sabiedrības intereses un miers šajā situācijā būtu nesalīdzināmi labāks risinājums. Ja ministru domas sliecas par labu mieram, mūsu politiskie rakstnieki runā tikai par karu un iznīcību un pasniedz miermīlīgo valdības rīcību kā ļaunu un gļēvulīgu. Tā kā šāda brīvība nav sastopama nevienā citā valstī, vai nu republikāniskā vai monarhiskā² – Holandē un Venēcijā, vairāk kā Francijā un Spānijā – tas ļoti dabiski noved pie jautājuma: kāpēc Apvienotā Karaliste viena pati izbauda šo īpašo privilēģiju?