Nu, piemēram, metodiski filosofiskam darbam varētu būt tradicionālā struktūra: ievads, kurā tiek atklāta kāda problēma, tad dažas nodaļas, kur šī problēma tiek risināta, ik pa laikam atsaucoties uz citu filosofu veikumu un turpinot vai atspēkojot viņu idejas, un beidzot secinājumi, kas loģiski izriet no minētajām nodaļām. Kā tev patīk? :)

Reiz pacēlu jautājumu par to vai Lao Dzi ir vai nav filosofs. Atbilde bija, ka nē (diemžēl neatminu, kas man to teica). Tagad sapratu - viņš (Lao) nerisināja grieķu (un viņu pēcteču) problēmas.

--
Es domāju lēni. Kā nekā, kas ilgi nāk... var arī neatnākt.

Pirmkārt, kas tā tāda par lirozofiju (Ok., zinu, ka Zunde ievazājis, bet ko tas nozīmē, tas nudien nav skaidrs)
Otrkārt, kāpēc tev liekas, ka ir kaut kāda viena Metode. Paņem izlasi Deridā "Gramatoloģiju" un Kvaina "Vārdi un lietas" (ja netīk šie piemēri, var piemeklēt citus) un padomā, vai tur ir kaut kāda kopēja substance, kas tos abus ļauj saukt par sacerējumiem, kas risina filozofiskas problēmas.

Nu, ja filosofiskus sacerējumus nekas nevieno, kāpēc gan mēs tos saucam par filosofiskiem? Kāda jēga no jēdziena, kam nav skaidra satura? Kāds ir šī jēdziena apjoms? Kur ir filosofijas robežas? :)