Griba ir dziņa kaut ko izdarīt. Brīvā griba ir griba, tikai ar iespēju atteikties to 'kaut ko' izdarīt.

Piedāvāju šādu skatījumu: pieņemsim, ka cilvēki iedala (apzināti vai neapzināti) visus apkārtējās pasaules objektus un parādības trīs kategorijās:

• pilnībā kontrolējamie - piemēram, sērkociņu kastītes stāvoklis telpā, tomāts,
• nekontrolējamie, bet ar pietiekami prognozējamu uzvedību - piemēram, Venēra, krokodils, pērkona negaiss,
• nekontrolējamie un neprognozējamie - piemēram, ASV prezidents, ļoti mainīgs vīruss, mana mazā māsīca.

Jo zemāk šajā sarakstā atrodas objekts, jo cilvēkiem rodas lielāka vēlme to personificēt. Tādēļ tādi teikumi kā "Jānis negribēja ēst brokastis", "Baznīca neatbalsta viendzimuma laulības", "Epidēmija ir laupījusi divpadsmit cilvēku dzīvības" izklausās dabiski. Vēstures gaitā daudzas parādības, piemēram, pērkons, ir zaudējušas savu "personību" pateicoties mūsu paredzēšanas mākslas attīstībai, un brīvā griba tām vairs netiek piedēvēta.

Tai pašā laikā ir arī tādi objekti un parādības, kuru iespējamo nonākšanu otrajā kategorijā daudzi uzlūko ar aizdomām un pat šausmām. Vispārīgi runājot, to skaitā ir dabas brīnumi un noslēpumi. Kā raksta Kītss:

Do not all charms fly
At the mere touch of cold philosophy?
There was an awful rainbow once in heaven:
We know her woof, her texture; she is given
In the dull catalogue of common things.
Philosophy will clip an Angel's wings,
Conquer all mysteries by rule and line,
Empty the haunted air, and gnomed mine -
Unweave a rainbow, as it erewhile made
The tender-person'd Lamia melt into a shade.

Šeit varētu pieminēt arī aso opozīciju evolūcijas teorijai no brīvas gribas virzīta Radīšanas procesa piekritēju puses. Taču, ja liekam mierā reliģiju, par galveno "labās neizskaidrojamības" bastionu laikam jāuzskata cilvēka prāts (apziņa, dvēsele).

Kāpēc gan mūsu trešā kategorija cilvēkiem šķiet tik pievilcīga, ka tajā par katru cenu jāpaliek? Daļēji to varētu izskaidrot ar noslēpumainības romantisko auru (pievērsiet uzmanību, kāds kluss, bet noturīgs lepnums pavada izteicienu "загадочная русская душа"). Bet otra skaidrojuma puse, manuprāt, ir valdošā attieksme pret izskaidrojamo, paredzamo un kontrolējamo.

Dekarts, raksturojot dzīvniekus kā organiskus mehānismus (kas zināmā mērā atbilst mūsdienu zinātniskiem priekšstatiem), uzskatīja, ka viņu sāpes ir kvalitatīvi atšķirīgas no cilvēku sāpēm un tāpēc brīvi ignorējamas. Padomju laika grāmatās var atrast tādus ieteikumus cilvēka kopdzīvei ar dažām plēsīgo zīdītāju sugām kā "saglabāt tikai kā bioloģisku sugu" - t.i., turēt uz iznīcības robežas. Par laimi, kopš tā laika ekologi ir pierādījuši, ka mākslīgs līdzsvars nav tik viegli uzturams, un citas sugas ir (atkal?) nonākušas mūsu saraksta drošajā apakšgalā. Interesantas lietas notiek cietumos un psihiatriskās aprūpes iestādēs, kā arī citās vidēs ar nevienmērīgu varas sadalījumu.

Dabiski, ka neviens nesteidzas nonākt tādas attieksmes ietekmes zonā. Un iespējams, ka brīvās gribas jēdziens ir viens no aizsargmehānismiem, kas signalizē par mūsu pašdeklarēto neaizskaramību. Bez brīvās gribas nav iedomājamas cilvēktiesības to pašreizējā veidolā - kā bez tās lai atšķir verdzību no nodarbinātības, spīdzināšanu no ekstrēmām izklaidēm, krāpšanu no labdarības, slepkavību no eitanāzijas? Līdz ar šīm tiesībām brīvā griba uzliek arī zināmu atbildību - tāpēc sodi par tīšiem un netīšiem nodarījumiem bieži atšķiras. Tas ir, tagad, kad mēs zinām, ka arī citi dzīvnieki jūt sāpes, un ne visi tic dvēselei, brīvā griba ir viens no faktoriem, kas nosaka dalību cilvēces morālajā kopienā.

Vēl paliek jautājums, vai šī sakarība starp mūsu varu pār objektu un mūsu attieksmi pret to ir optimāla, neizbēgama, bīstama vai pārejoša. Bet kamēr tā pastāv, mums lieti noder brīvās gribas glābšanas riņķis - mūsu īpašā statusa apliecinājums jēdziena formā un pie reizes arī katra Es eksistences tiesības :)

es domāju, ka cilvēks nav ne pilnīgi absolūti brīvs, ne arī pilnīgi pakļāvīgs kaut kādiem ārējiem apstākļiem. man šķiet, ka brīvā griba sākas brīdī, kad tiek dota kaut mazākā iespēja izvēlēties, piemēram, ja ir ziema un aukstums, cilvēkam visticamāk nebūs nekāda brīvā griba, izvēloties starp biezajām ziemas drēbēm un vasaras plānajām (šajā brīdī cilvēkam nav brīva griba), bet cilvēks var izvēlēties, piemēram, apģērba krāsu (te parādās brīvā griba). ideja ir tāda, ka ir lietas, ko nosaka ārējie apstākļi, bet ir situācijas, kur cilvēkam ir brīvā griba, t.i. tad, kad cilvēkam tiek dota iespēja izvēlēties kaut ko, ko neietekmē ārējie apstākļi.

> Vai [brīvā griba] vispār pastāv?

Lai uz šāda veida jautājumiem vispār varētu sākt atbildēt, mums būtu jāprecizē, no kuras puses mēs šo jautājumu apskatām. Ja mēs brīvajai gribai pieejam no fizikas skatu leņķa, kur ir determinisms un haoss, tad brīvajai gribai tur vienkārši nav ko darīt - šādos apstākļos šim jēdzienam nav jēgas.

Bet dažiem tas absolūti netraucē paziņot, ka brīvā griba neeksistē tāpēc, ka tai nav jēgas fizikas pasaulē.
Pat ja šo jēdzienu nevar definēt, vai pat paskaidrot, tas nenozīmē, ka tas ir bezjēdzīgs. Tiesa, tas apgrūtina diskusiju šajā virzienā.

> kas ir brīvā griba?
Līdz šim esmu novērojis, ka brīvo gribu piemin tikai izvēles situācijās un apzinātas rīcības gadījumā. Vai šie divi nosacījumi ir obligāti?

ar brīvo gribu saistās divas problēmas:
1) ja mums (sabiedrībai/cilvēkiem) tāda ir, tad tas nozīmē arī to, ka mums rodas atbildība par savu rīcību/izvēli. jo lielāka brīvā griba, jo lielāka atbildība. tātad, iegūstot brīvo gribu, mēs iegūstam arī atbildību
2) ja mums brīvās gribas nav, tad rodas jautājums- kāda tad ir cilvēka dzīves jēga? tad jāsāk domāt par eksistenciālistu idejām, ka dzīve ir bezjēdzīga un absurda. "Give Me Liberty or Give Me Death"- šo Patrika Henrija citātu atradu, kad skatījos par ASV Pilsoņu karu. bet ideja šķiet loģiska- ja cilvēkam nav brīvā griba un viss ir jau noteikts kādu ārējo apstākļu ietekmē, tad varbūt vienīgā izeja ir navē? (protams Henrijs to nebija domājis kā filosofisko citātu, bet sakarā ar ASV neatkarību)

P.S šis noteikti nav aicinājums izdarīt pašnāvību, tikai gribu dzirdēt jūsu domas par šādu skatījumu uz brīvo gribu

Visi runā par brīvo gribu, bet neviens neuzdod jautājumu, kas vispār ir griba. Manuprāt, jāsāk ar to.

Manuprāt, vārdam "griba" ir dažādas nozīmes tādās frāzēs kā "brīvā griba", "gribasspēks", "es gribu saldējumu".

Ērtības labad varam izdarīt šādi: ņemam Antonijas minēto modeli ar gribu kā vidutāju starp psihi un ķermeni, un tad starpniecību vienā virzienā sauksim par "brīvo gribu" (ar vai bez "gribasspēka"), bet pretējā virzienā - par "dziņu". Vai arī tā: psihei ir vēlme, ķermenim ir dziņa, un pirmās dominanci pār otro var saukt par "brīvo gribu".

Protams, nav skaidrs, vai psihes/ķermeņa dihotomijas konteksts vispār nāktu mūsu sarunai par labu. Bet varbūt tas nāk komplektā ar pašu "brīvās gribas" jēdzienu?

Tā, nu tad paskatīsimies, ar kādiem kontekstiem šim jēdzienam vēl mēdz būt sakars... Tie, bez šaubām, ir radniecīgi, bet ne vienādi. Tāpēc, lietojot jēdzienus un argumentus no dažādiem kontekstiem kā pagadās, var mazliet apmaldīties. Tātad:

• Dzīves jēga. Raitis šajā sakarā pieminēja eksistenciālistus, piedēvējot viņiem uzskatu, ka "dzīve ir bezjēdzīga un absurda". Kaut gan es par šiem jaukajiem filosofiem neko daudz nezinu, man šķiet, ka viņi mēģināja pateikt kaut ko citu. Proti, ka ir tieši viena izvēle, kuru cilvēks nevar izdarīt - izvēle nebūt, neeksistēt; bet eksistences ietvaros mūsu brīvajai gribai ir liela nozīme, arī dzīves (subjektīvās) jēgas noteikšanā. Apkārtējā pasaule ir absurda, bet cilvēka dzīvei tādai nav jābūt. Man pat radās iespaids, ka daži no viņiem uzskata: kamēr cilvēks nav godīgi atzinis un pieņēmis savas brīvības faktu, viņš nemaz nevar pilnvērtīgi dzīvot.
• Jautājums par determinisma iespaidu uz brīvo gribu, īpaši populārs visuzinošu dievību un visuparedzošu dēmonu kompānijā. Šis jautājums, manuprāt, arī ir kontekstuālā konflikta piemērs - kamēr neviens no mums nav spējīgs reāli paredzēt citu izvēles jebkuros apstākļos, pasaules paredzamība kā tāda brīvās gribas jēdzienu lokālā kontekstā neapdraud.
• Izpratne par izvēles brīvību, kas ir svarīga, izvērtējot ar varu un ētiku saistītus jautājumus. Piemēram, ja kāds ārējs faktors ierobežo tavu izvēles brīvību, vai tev šādā situācijā vēl arvien piemīt brīvā griba? Vai cilvēkam ir tiesības uz zināmu izvēles brīvību jebkuros apstākļos? Ko darīt, ja cilvēks nav spējīgs izprast izvēles iespējamās sekas? Vai drīkst izdarīt izvēli cita cilvēka vietā? Un kā dažādi izvēles brīvības ierobežojumi ietekmē
• cilvēku morālo atbildību par savām darbībām? Šeit bez brīvās gribas neiztikt - tā ir nepieciešama, lai izvēlētos izpildīt vai neizpildīt savu pienākumu, lai kaut kā ietekmētu situāciju, lai vispār piederētu morālo aģentu kopai. Tieši šis apstāklis, šķiet, izraisa diskomfortu dažu jaunāko atklājumu sakarā, kas mūs noved pie vēl viena konteksta -
• psihes, smadzeņu un pārējā ķermeņa attiecības. Sarunas sākumā Signe pieminēja ļoti interesantus pētījumus šajā sakarā, bet tepat pirms mana komentāra Antonija atsaucās uz gribu kā starpposmu starp psihi un ķermeni. Acīmredzot, pašlaik pastāv zināma berze starp mūsu tradicionālajām abstrakcijām un jaunajiem datiem par to, kā tās lietas notiek. Interesanti, ar ko tas beigsies :)

...kā arī par to interpretēšanu, un to, kā cilvēku secinājumus ietekmē viņu metafiziskie pieņēmumi un ilūzijas:

http://neuroanthropology.net/2008/04/23/how-well-do-we-know-our-brains/.