SPAM¹

Kāpēc SPAM? Šis vārds skan diezgan riebīgi. To vēl jo vairāk pastiprina vārda etimoloģija – spam nav nekāds tehniskas iedabas akronīms, bet gan konservētas cūkgaļas preču zīme un Monty Python 1970. gadā radīta skeča nosaukums. Monty Python skečā Banas² kundze nevēlas cūkgaļas konservus, bet galu galā tiek piespamota, un to pašu cūkgaļu vien dabū.

Vēlāk termins pārceļojis datoru un tīkla pasaulē, kur ar spam tiek apzīmēts neprasīts, komerciālas reklāmas iedabas e-pasts, kurš izsūtīts lielam lietotāju daudzumam, neadresējot to katram individuāli. Lai gan jēdziens datorpasaulē ir visai neskaidrs, un speciālisti strīdas, vai termins spam ir attiecināms arī uz nekomerciālu vai nelielā skaitā izsūtītu e-pastu, Latvijā Pauls Bankovskis paguvis latviskot spam kā "mēstuli". Lieki piebilst kādi vārdi saklausāmi šajā tulkojumā. Taču autors norāda, ka vārda rašanās ir nejauša:

Vispirms būtu jāpaskaidro, no kādas perspektīvas es interpretēju Aristoteļa nozīmes teoriju. Es distancējos no tiem skatījumiem, kas konstruē semantiku kā lingvistikas sastāvdaļu. Aristoteļa koncepcijā nozīme nav lingvistiska; tā var piemist arī vienībām ārpus valodas. Nozīme ir visam, kas man kaut ko nozīmē. Ja es redzu, piemēram, brūnu pleķi, tad es domāju, ka tas ir zirgs, proti, brūnajam pleķim, ko es redzu, es piešķiru nozīmi “zirgs”. Šai nozīmei “zirgs” nav jābūt izteiktai valodā. “Zirgs” man var būt transporta līdzeklis vai pārtikas produkts. Kad es redzu zirgu, es domāju, ka tas ir ēdams vai ar to var pārvietoties. Arī tad, kad es dzirdu vai saku vārdu “zirgs”, es domāju kaut ko tamlīdzīgu. Tā arī ir zirga nozīme. Teorijai par nozīmi nav jābūt teorijai par valodu. Vārdu nozīme ir nozīmes teorijas atsevišķs gadījums.

(1894)*

§ 1.

Šāds jautājums ir nepieciešams, jo visa veida domāšana ir kaut kāda veida zīmju interpretēšana. Bet tas ir arī ļoti sarežģīts jautājums, kas prasa dziļu apceri.(1)

Jāizšķir trīs dažādi prāta stāvokļi. Vispirms iedomāsimies aizsapņojušos cilvēku. Pieņemsim, ka viņš nedomā ne par ko citu kā vienīgi par sarkanu krāsu. Viņš pat nedomā par to, nejautā un neatbild uz jautājumiem par to, nekonstatē, ka tā viņam patīk, bet vienkārši vēro to savā iztēlē. Iespējams, kad sarkanā krāsa viņam apniks, viņš to nomainīs pret kādu citu, piemēram, tirkīza zilu vai rožainu toni, bet tā būs tikai nepiespiesta iztēles rotaļa bez kāda iemesla. Tas aptuveni ataino stāvokli, kad prātā kaut kas pastāv nepiespiesti un bez iemesla; to sauc par jušanu. Izņemot pusnomoda brīžus, neviens neatrodas tīras un vienkāršas jušanas stāvoklī. Kad esam nomodā, prātā kaut kas ir klātesošs, un tas, kas tajā ir klātesošs nesaistīti ar piespiešanu un iemeslu, ir jušana (feeling).

Brīžiem šķiet, it kā cilvēks apsteigtu dzīvi, bet tad atkal, strauji apgriežoties riņķī, tas dod laiku tai sevi panākt – it kā rotaļājoties, kas atgādina vēlīna rudens vēja un birstošu lapu valsi...

Dziļas garīgās ciešanas bieži ir par iemeslu tam, kādēļ cilvēkā mazinās ticība, paļāvība vai pārliecinātība par sevi, apkārt esošo un kādēļ zūd saikne ar zināmu vērtību vai jēgas apjausmu. Ciešanu pārņemta cilvēka saprāts tiek nomākts, vairs nespējot saskatīt ceļu uz komunikāciju ar sevi vai ārpasauli. Ne tik daudz ciešanu mērs nosaka to, cik stipri cilvēkam jāpārdzīvo, kā tas, kāds dialogs ar šīm ciešanām tiek izveidots, kas vienlaikus ir dialogs pašam ar sevi. Dialoga attiecības zināmā mērā paredz vērtēšanu, kur atklājas tas, kādu interpretāciju cilvēks spējīgs sniegt savām ciešanām, tādējādi it kā noskaidrojot attiecības ar tām un reizē vairojot izpratni par sevi un par pasaules iekārtojumu.

Pastāv plašs estētisko teoriju loks, kur katra no tām izvirza priekšplānā atšķirīgas mākslas kā specifiskas cilvēka darbības jomas definīcijas un, saistībā ar tām - atšķirīgu problēmu loku. Mūsdienās ir neiespējami runāt par kādu estētisko teoriju, kas izvirzītos priekšplānā, kļūstot par vienīgo autoritāti mākslas problēmu risinājumā. Vairums no tām risina kādus atsevišķus mākslas sfēras aspektus, atstājot novārtā pārējos.

Tieši šī estētisko teoriju daudzveidība un problēmu selektīvais aplūkojums liek atkal no jauna uzdot jautājumu: vai iespējama estētiskā teorija, kura reizē spētu aptvert nozīmīgākās ar mākslas sfēru saistītās problēmas, vienlaikus nekļūstot šauri specifiska jeb neattiecinot šo problēmu risinājumus tikai uz atsevišķiem mākslas veidiem.

Nekas nespēj ārzemnieku pārsteigt vairāk kā ekstrēmā brīvība, ko mēs izbaudām šajā valstī, nododot publikai jebkādu informāciju pēc savas patikas un brīvi kritizējot jebkuru karaļa vai ministru rīcību. Ja valdība izlemj par labu karam, tiek apgalvots, ka viņi vai nu tīši, vai netīši neņem vērā sabiedrības intereses un miers šajā situācijā būtu nesalīdzināmi labāks risinājums. Ja ministru domas sliecas par labu mieram, mūsu politiskie rakstnieki runā tikai par karu un iznīcību un pasniedz miermīlīgo valdības rīcību kā ļaunu un gļēvulīgu. Tā kā šāda brīvība nav sastopama nevienā citā valstī, vai nu republikāniskā vai monarhiskā² – Holandē un Venēcijā, vairāk kā Francijā un Spānijā – tas ļoti dabiski noved pie jautājuma: kāpēc Apvienotā Karaliste viena pati izbauda šo īpašo privilēģiju?

Atskatoties uz dažādu sociālo zinātņu attīstību un cilvēka kā subjekta lomu šajā procesā, var novērot, ka skatījums uz subjektu un tā nozīmi nav konstants un nemainīgs, bet gan atšķirīgs dažādu tradīciju, kā arī sabiedrību robežās. Subjektu šajā gadījumā lietoju kā apzīmējumu tam, ko mēs saprotam ar cilvēku, tā būtību. Izteikta subjekta transformācija ir novērojama gan dažādās sociālajās zinātnēs, gan literatūrā. Tas ir arī novērojams attiecībās starp literāra teksta veidotāju un indivīdu, kurš vienā brīdī ir kļuvis par ‘autoru’, teksta radītāju. Piemēram, senāk pastāvēja mutvārdu folkloras tradīcija, kur subjektam netika piešķirta autora loma. Stāsti, pasakas un teikas it kā dzīvoja pāri ‘autorībai’, subjekts bija viens no stāstniekiem.